Ak, nestāsti nu niekus. – Esmu labā omā. Pareizi: Dučke, Onezorgs, šahs, Berlīne, Vjetnama, mūris, Kenedijs, Mao, un Hruščovs nobungāja performanci ANO priekšā, vai tas nebija jau sešdesmitajos?, jā, koa? – ne agrāk? – Nēē! – Hepeningi un Fluxus, popārts, nouveau réalisme, tašisms, action painting, sešdesmito gadu sākumā vēl pirmā lielā mīlestība, vēlāk – o! jā! – seksuālā revolūcija un sieviešu padomes SDS pilsētu organizācijās; zvaigžņu maršs Bonnā pret ārkārtējo stāvokli, Alvermaņa ārkārtējā stāvokļa krājcūka, ko konfiscēja, Āhenes Galerija, Gerds, Beatrise un Klāss, Ēberharts, Felicita, Franciska, Sabīne (?) (Fēja nupat kā 40 gadu vecumā izdarījusi pašnāvību – pēc Kolles, AAO, Bagvāna un visa pārējā: skatīt augstāk) – – –
FOSTELS, neaizmirstamais hepeningu tēvs; telpu pildošais, kas pirms apmēram desmit gadiem (vai senāk), pats būdams četrdesmit gadu vecs, televīzijā sprieda, ka neesot vairs jaunais mākslinieks, bet gan vecmeistars. Boiss. Jā. Kladerss. Jērlings. Ūte Klophauze. 24 stundu hepenings Vupertālē. Paiks. Maruta un Tomass. Caks! Adijs, Tuta. Grāfs fon Štenboks-Fermors, Āhenes Tehniskās augstskolas kanclers, administrācijas šefs. Savā laikā, SEŠDESMITAJOS. Vēl daudz tādu – Arno Šmits, tāpat arī: Gastons Salvatore, kas tagad Šternā cieņpilni apcer spices menedžerus, MAns DIEvs! – Vupertālē – Vupertālē notika šis, tā man liekas, deviņu staciju hepenings: divas dzelzceļa lokomotīves saduras, aprokot zem sevis auto; šāvieni uz TV aparātiem akmeņlauztuvē; Birmingema, Alabama ASV sešdesmito sākumā – kam šodien ar to vēl kaut kas saistās? – Birmingemai Fostels veltījis hepeningu. – Uzskatu Fostelu par pirmo politisko mākslinieku pēckara (Rietum)Vācijā.
Daudz kas norima pēc šiem gadiem. Daži noziedēja dažnedažādās kompartijās. Šis gājiens izgāja greizi vai beidzās bezgaisa telpā; no tā tapa mācība, ka būs tā borģele jālikvidē. Vai arī: būt un palikt arī turpmāk nesalauzto pulciņam.
SEŠDESMITIE: Ak-tu-mī-un-žē! Ho-Ši-Mins!
Nolaišanās uz Mēness – to piedzīvoju, pišoties ar savu toreizējo draudzeni.
Mākslai bija sava loma līdz sešdesmito gadu otrai pusei, pēc tam SDS, tad septiņdesmitie, kas še nepieder pie lietas. Ziņas par Berlīnes komūnām I un II izraisīja provinces centienus turēt līdzi. Drukas mašīna DIN A3 formāta skrejlapām un nelegāli pārspiestām grāmatām – SDS centrā desmit, divdesmit biedres un biedri skrien pulksteņa rādītāju virzienā stundām ilgi ap galdu, saliekot lapas Raiha Orgasmam. Jau pirms tam izgāšanās ar de Sada 120 dienām, kaut gan katra lapa bij’ pašu asinīm numurēta – Rogner & Bernhard apgāds tai pašā laikā izdeva savu profesionāli apdarīto sējumu par apmēram to pašu cenu; mūsējais savā neveiklā noformējumā bija gan daudzkārt skaistāks; kā jau parasti, mums no tā nekāds labums netika; lielāko daļu apgrozījām Ķelnes dzelzceļa stacijas grāmatu veikalā – nez cik tad galu galā? – 20, 40 vai pat 50? Kaut kur Koblencā vai varbūt Bīlefeldē grāmatu tirgotājs mūs izraidīja no sava veikala: ar cūcībām viņš nekrāmējoties. Bet mēģinājums de Sada darbus izplatīt izvērsās par jauku ekskursiju. Pēc tam vēl puse metiena glabājās Jīlihas ielā; kur tie eksemplāri atrodas tagad?
Pēc zvaigžņu marša Bonnā apmeklēju spāņu (Franko!) vēstniecības sekretāru, kas vāca minimālmākslu un kam bija Karla Andrē, ZAJ un Sola Levita darbi; tā kā viņa sieva bija stāvoklī, viņš prātoja, ka, ja vīriešiem būtu jādzemdē bērni, tad tie to sen jau kā risinātu automehāniski. Viņa mersedesā braucām uz Antverpeni apmeklēt Marsela Brothērsa izstādes 19. gadsimts, ērgļu nodaļa atklāšanu. Minibrunči un papīra kleitiņas.
Taukukaste Āhenē 1964. gada 20. jūlijā – atentāta pret Hitleru 20. gadadiena: skandāls. Boiss ar asiņainu degunu un krucifiksu dūrē – pasaulslavens foto, nupat kā atkal iespiests Kunstforum International #65. (1983. gada septembrī).
FLUXUS / HEPENINGI
No “mākslas laikiem” līdz pat sešdesmito gadu otrai pusei man saglabājušies foto, bet no SDS laikiem tikpat kā neviena.
Mana Fluxus kolekcija (daļēji kvalitatīvāka par Zoma) gājusi zudumā, Brēmenē pārvācoties; divas nedēļas raudāju, kā nekā biju augstprātīgi nosmīnējis, lasot Ķelnes Fluxus un hepeningi izstādē dažu labu norādi, ka iztrūkstot viens vai otrs darbs – man tie bija.
Zīmītes no Diseldorfas Fluxus festivāla, kurā Boiss, tolaik jau profesors, divus vakarus – gan viegli grīļodamies – turēja rokās prožektoru. 24 stundu hepeningā pie Jērlinga Vupertālē Boiss visu laiku notupēja uz augļu kastes. Uz turieni braucot, sēdēju Johannesam aiz muguras uz mopēda. Johanness – ar viegli spārnoto gaitu, kas raksturīga joniešu salu grieķiem, garo pauri un garajiem locekļiem – septiņdesmito gadu sākumā nomira ar pautu karcinomu. Fasbinders arī miris. Tieši tā: Mīla saltāka par nāvi, Kacelmahers, Žans Marī Strobs un Bella ekranizējumi, vispār: nu viņš! – Jā! – Jā, Strobs noteica stilu, sava veida sub/r-avangardismu. Pēc Otona interese pagaisa.
Pazolīni. Noskatījos visus itāļu vesternus. Gandrīz visus. Arī klasiskos amerikāņu. Bogartu. Pie grieķa ēst un dzert. Kaifot. LSD. Riohas sarkanvīns pieclitru pudelēs no spāņa, kam krogā pie sienas karājās audums ar J. F. K. Pirms iepirkšanās vīna degustācija, kā uzkodas – ēzeļgaļas desa un olīvas. Nupat runāju ar Gerdu pa telefonu, viņš solās padomāt par papildinājumiem manam stāstam un tos ierakstīt skaņulentē – es tos varētu šeit iepīt. Viņš tagad ir skolotājs, tieši kā taisās ar sievu un bērnu uz Ibizu, taču ne uz jūrmalu, bet gan uz vēsu akmens namiņu salas vidienes kalnos, kur kāda mūsu draudzene izdzīvo adīdama: un itin labi. Kas tad tur vēl bija, tajos sešdesmitajos? – Markūze un Freids, protams, vēlāk – SDS laikos. Kūpers un Leings. Votkinsa War Game. Kurš vai kas apdraud mūs visus? Atomārā nāve apdraud mūs visus. Šodien tāpat kā toreiz. WAR GAME. Šajā ziņā nekas nav mainījies, vienīgi saasinājies. Jonas Mekas filmas. ICE: kā sauc tās autoru?
Tā kā esmu Austrumu bēgļu bērns, mana dzīve “pa pusei” noritējusi manas etniskās piederības trimdinieku vidē. Apvienības, pilnsapulces pa visu pasauli, jaunatne svešumā. Maruta. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu 1968. gadā, it kā dēļ Abrasimova intervences, padzen no (Rietum)Berlīnes uz Hanoveru, kur tas pēdīgi var notikt. Politiska afēra. Runā, ka toreiz Aksels Špringers apvienībai anonīmi piesūtījis DM 50 000 finansiālo zaudējumu atlīdzināšanai. Šī nauda kļuva par pamatkapitālu manas etniskās trimdas jaunatnes apvienības fondā. Tas nu tā, tādas novirzes; bet tagad gan atpakaļ pie Fluxus un hepeningiem.
Piektdienas vakarā, tikko kā atgriezies mājās no studijām Āhenē, iet vīrietis/jaunietis/tvens pāri Neimarkta laukumam Ķelnē, un te tam iespiež rokā kartīti vai lapiņu ar paziņojumu, ka vakarā tepat Frīdriha Vilhelma ģimnāzijas zālē koncertēs sekojošie: Džons Keidžs, Deivids Tjūdors, Kerolīna Brauna, Mērss Kaningems. (Dažus gadus vēlāk Krēfeldē Roberta Raušenberga dizainētās kulisēs.) Toreiz vārdi nedzirdēti. Bet Frīdriha Vilhelma ģimnāziju apmeklējis arī Aleksandrs fon Šlipenbahs. – Es tātad nesos turp! WOW! Protams, toreiz, 1960. (?) gadā, ne jau Šlipenbahs, bet gan Keidžs, Tjūdors, Brauna, Kaningems Špīhera ielā (tā taču to sauca? – man nav lustes rakāties) – Fostels, Paiks, Higinss, Noulsa, kas vēl? Tuta un Adijs? – Tomass? Mūzikas izstāde. Traki laiki. IN ULM, UM ULM UND UM ULM HERUM. Šis gājiens ar reaktīvo iznīcinātāju bundesvēra lidostā netālu no Ulmas. Fostela darbs. Pēters Zāge, kas viņam pagatavoja skanošas košļājamās gumijas un programmēja skanošo ozolu Dikam Higinsam Vermontā. Die Musik der Zeit koncerti WDR – Štokhauzens, Fričs, Maderna, Ligeti (viņu patlaban – 20 gadus vēlāk – godina Berlīnes festivālā) – mūzikas vakari Marijas Bauermeisteres ateljē. Nono Intolleranza Ķelnes operā; pēc skandāla Venēcijā arī ķelnieši ļoti godīgi centās, taču otrās Eiropas premjēras publika izrādījās lielākoties starptautiska sastāva. Es pats ar savu 3,60 marku studentu biļeti dabūju sēdēt kādā rezervētā, bet neaizņemtā vietā; iepriekš biju nostāvējis pusotru stundu kā trešais rindā pie vakara kases. Piektais jau palika bešā.
Āhenē 1964. gadā – kad Fosfelam Audimaxā bij’ vajadzīgi 100 kilogrami okera krāsas pulvera – OK, to var nokārtot; kad bij’ vajadzīgs sargsuņu vadītājs ar visu aitu suni – viss kārtībā; Audimaxā labības lauku pilnā briedumā: kā tad – labība jūlija beigās nogatavojusies. Bet, kad viņš (V. F.) vēlējās, lai mēs Audimaxā uzstādām arī vēl Starfighter tipa reaktīvo iznīcinātāju – to nu ne par kādu cenu nevarējām noorganizēt. Taču vēlāk Fostelam izdevās īstenot savu ieceri Ulmā. – Miss Vjetnama kādā Ķelnes gadatirgus šautuvē ar gludekli – Gerds, Beatrise, Henings, kas tagad ir sociālās aprūpes (bez)darbinieks (vai Esenē?) – ar jēlām siļķēm mutē un Mao paskatā. Bet tas jau bija vēlāk, robežas šajā gadījumā ir plūstošas. Broks, uz galvas stāvēdams, attēloja Marksu par Hēgeli (vai otrādi). Paiks bija atsūtījis tikai plakāta metu, ko iespiedām, – japāņu komiksu montāža ar seksa un spīdzināšanas motīviem – Āhenē tas bija izlīmēts pa visiem afišu stabiem, neviens pret tiem neiebilda. Pāris gadu vēlāk Ginters Brūss, tikko kā izsprucis no Austrijas jurisdikcijas rokām, Raifa muzejā izrādīja dzimšanas performanci Tīrais vājprāts. Pret viņu ierosināja vairākas lietas, tāpat kā pēc 20. jūlija, nevienu no tām prokuratūra necentās tālāk izmeklēt. Tā nevēlējas prāvas par mākslu, jo iepriekš jau nebija aizliegti arī ne Millers, ne Olympia Press, ne Die Perle, ne Jozefīne Mucenbahere, kas it kā piederot Bembija autora spalvai. Arno Šmits taču attiecīgi apstrādājis Karlu Maiju. Kriveta Rotor ar Konrāda Bēmera pēcvārdu izdots 1961. gadā DuMont apgādā – 3. nodaļas sākums: “Materiāla struktūra veidojas, kaut līdz pēdējam sīkumam izstrādāta, it kā brīvprātīgi.” – Jā! Cakiridis – Caks – Jozefīne – Caks – tēlnieks, dzejnieks, Luhterhand, Fostels, Berlīne, pirms dažiem gadiem satiku viņu Āhenē, Gerda dzimšanas dienā.
Avīzēs raksti par Fluxus un hepeningiem bieži vien parādījās starp ziņām par vietējiem notikumiem – absurdu sensāciju paskatā: “Asiņaina vērša galva karājās virs durvīm” – bet ne kultūrai paredzētajās slejās. Rakstīja, ka tās esot blēņas un ka dalībnieki esot viegli ķerti. – Lai piedzīvotu Bacona Broka Pozīciju teātri, braucām kopā ar Kristīni viņas brīnišķā divvietīgā DKW cauri lietusgāzēm uz Frankfurti. No Donavišeganas uz Pro Musica Nova Brēmenē. Pie Sileksa Ķelnē pirmo reizi redzēju Berlīnes kritiskos reālistus (Großgörschen), nu jā, nedz pārmērīgi iespaidīgi, nedz pārliecinoši. Tie vēl šodien zīmē sievietes zeķturos – kur viņi kaut ko tādu noskatījušies? – Pats pēdējo reizi redzēju sievieti zeķturos pirms apmēram 20 gadiem – pēc tam vairs tikai zeķbiksēs. – Vai tik tie kungi kritiskie neapgrozās bordeļos, kur zeķturi it kā piederot pie amattērpa? Tad Fostels pārcēlās no Ķelnes uz Berlīni, bet tas bija jau ap 1970. gadu. Pirms tam – es te nepārtraukti stāstu anekdotes – bija Āhenes Galerija. Kad savā laikā lūdzām Boisu izstādīties pie mums, viņš atbildēja, ka esot atzīts mākslinieks, bet mēs – jauna, nekomerciāla galerija, – tas kaut kā nederot kopā, toties viņam esot tāds skolnieks, tas esot labs; to nu mēs apskatījām mazliet tuvāk – tas tik tiešām izrādījās labs – Jērgs Immendorfs – viņš vēl arvien ir labs un labāks. – Pēc kāda gada Boiss apvaicājās, vai mēs negribētu viņam sarīkot izstādi – mēs atteicām: nē-ē – viņš: atzīts mākslinieks, mēs: jauna galerija, tas neder kopā. Pa starpu bijām izstādījuši Pēru Kirkebiju, Bjornu Norgārdu, Ēriku Andersenu – prīmā, prīmā iz Dānijas. Immendorfs uz Vjetnamu bumbu vietā nometa puķes – jau toreiz: 1966. gadā. – Un Krisa Reineke? Ko viņa dara? – Un Fostels, rādīdams uz zīdaini Dāvidu – jebšu tas bija Rafaels? –, sprieda, ka tas esot viņa lielākais hepenings, māksla taču esot dzīve, dzīve mākslā. Tas jau tikpat kā Boiss! Viņš katedrā nomainīja Matarē, to ar tiem koka dzīvniekiem, – Boiss jau arī ņemas ar zaķiem, briežiem un koijotiem. Likumsakarīga katedras kadru politika. Raus viņu pēdīgi tomēr izmeta ārā. Bet arī tas notika vēlāk. Bet tik nelāgs jau nu viņš tomēr (arī) nav. Tas: Raus.
H. P. Alvermans – bet tas nav pieskaitāms pie hepeningiem un Fluxus [arī tad, ja ņem vērā viņa Quibb manifestu: nē (vai tā tas saucās?) – aptaujas lapa ar citu starpā šādu jautājumu: “Vai mīlat mākslu? Ja mīlat, tad sakiet, lūdzu – kādā krāsā?”]. Bet sešdesmitajos gados viņš bija no retajiem politiskajiem māksliniekiem: savu objaektu (tā to izrunāja Ēberharts savā Badmergentheimas vai -tāles mēlē) dēļ. Tos viņš sadāvināja VDR, tagad tie atrodas (Austrum)Berlīnes valsts muzeju īpašumā – gandrīz visi agrīnie darbi, tikai vēl nedaudzi atrodas Rietumvācijā, vairums privātās rokās. HEPENINGI un FLUXUS – Fostels jau labi agri sāka par to izveidot arhīvu. Ar ko viņš sametās kopā? Star Wars.
Tomass Šmits kopš gadiem zīmē Berlīnē. Pirms turpat vai divdesmit gadiem viņš Vupertālē izstādīja apmēram 18 spaiņus aplī un pārlēja ūdeni no cita citā. Kad telpā parādījās publika, viņš pārtrauca liet un apsēdās spaiņu apļa vidū, un uzsmēķēja. Kad publikas nebija, viņš tiešām pārlēja ūdeni no spaiņa spainī, tam es ticu. Godīgs nu gan viņš ir. To var saskatīt viņa zīmējumos. No otras puses, viņš toreiz spēja būt arī samērā riebīgs: tā viņš plānoja ielūgt mākslas cienītājus doties hepeningā ar autobusu kādus 50 kilometrus ārpus Kopenhāgenas. Tiklīdz viņi tur būtu izkāpuši, buss būtu aizbraucis un tos pametis. – Palūkosim nu, ko ļautiņi tad darīs. Un pats – aizlaistos ar busu? Bēgot no draudošā pēriena? Pēc 24 stundu hepeninga T. S. paziņoja: “Ko vairāk var teikt par festivālu, pēc kura mana sieva slima noguļ desmit dienas gultā, kā šo?!” Šmitijs uz politiskās sliedes (unikāls, vārda tiešā nozīmē): “Mao gadījumā patskaņi ir A un O. Ar Ļeņinu lieta pavisam cita.” – Anekdotes.
FLUXUS un HEPENINGI.
1983
COMMENTS
Sešdesmitie gadi – hepeningi un Fluxus utt.
Rūdijs Dučke bija SDS un studentu kustības līderis, kurš aicināja uz radikālām sabiedriskās sistēmas pārmaiņām.
1967. gada 2. jūnijā vācu sociālistu studentu apvienības (SDS) organizētajā demonstrācijā pret Irānas šaha vizīti Rietumberlīnē policija nošāva studentu Benno Onezorgu, pēc kā aizsākās plaši protesti
Rīcības padome sieviešu atbrīvošanai ārpusparlamenta opozīcijas (APO) ietvaros aizsāka feminisma kustību VFR.
Zvaigžņu maršs (Sternmarsch) – protestu demonstrācijā Zvaigžņu maršs Bonnā 1968. gada 11. maijā pret valdības iesniegto likumprojektu par ārkārtējo stāvokli piedalījās vairāki desmiti tūkstoši dalībnieku.
Mākslinieks Hanss Pēters Alvermans iesaistījās pret-ārkārtējā stāvokļa likumu kampaņā un izstādē Politiskie objekti Āhenes Galerijā 1966. gada maijā izstādīja arī Vācu ārkārtējā stāvokļa cūku – krājcūciņas ar kāškrustu un tekstu “Ja es esmu resns un pārēdies, mani ir jānokauj”. Vēlākās Alvermana izstādēs policija tās konfiscēja un pret viņu aizsāka tiesas procesu.
Gerds un Beatrise Forhofi, Ēberhards un Felicita Špāri bija Valža Āboliņa draugi un studiju biedri, Āhenes Galerijas līdzveidotāji.
Osvalts Kolle – žurnālists, rakstnieks un filmu producents 60. gados kļuva pazīstams ar populārzinātniskām grāmatām un filmām par seksuālo izglītību, kas mainīja konservatīvās morāles normas.
AAO – Akciju analītiska organizācija, arī AA-komūna – brīvās seksualitātes komūna, ko 1972. gadā kā sociālu eksperimentu un modeli nākotnes sabiedrībai izveidoja Vīnes akcionists Oto Mīls.
Bagvāns, vēlāk Ošo – indiešu garīgais skolotājs un mistiķis. 60. gados viņš uzstājās ar lekcijām un diskusijām, kritizējot gan tradicionālās reliģijas, gan sociālismu, un veidoja plašu sekotāju kustību visā pasaulē.
Johans Kladerss – kurators, kritiķis un Menhengladbahas mākslas muzeja direktors bija ietekmīgs Rietumu laikmetīgās mākslas veicinātājs un atbalstītājs.
Rolfa Jērlinga vadītajā galerijā Parnass Vupertālē notika viens no spilgtākajiem Vācijas Fluxus notikumiem – 24 stundu hepenings (1965), kurā piedalījās Jozefs Boiss, Bacons Broks, Nam Džun Paiks, Šarlote Mūrmena, Tomass Šmits un citi – viņu akciju dokumentāciju Ūtes Klophauzes fotogrāfijās izdeva atsevišķā krājumā.
Nam Džun Paiks, Tomass un Maruta Šmiti, Caks (Vagelis Cakiridis), Adijs Kepke un viņa sieva Tuta bija Valža Āboliņa draugi no mākslas vides.
Grāfs Frīdrihs fon Štenboks-Fermors – Rīgā dzimis baltvācu izcelsmes jurists, Āhenes Tehniskās augstskolas pārvaldes vadītājs. Reaģējot uz nepieciešamību reformēt augstskolu struktūru, viņš izstrādāja modeli, ko vēlāk pārņēma arī citas Rietumvācijas augstskolas.
Arno Šmits – rakstnieks un tulkotājs, kura darbos literatūrzinātniska pētniecība savienota ar avangardiskiem eksperimentiem ar valodu, tās sintaksi un skanējumu, asprātīgām vārdu spēlēm, dialektiem, alūzijām, citātiem, piezīmēm u.tml. Viņa iespaidīgākais darbs – 1300 lappušu biezais romāns Zettels Traum ir intertekstuāls vēstījums par Edgara Alena Po personību un radošo mantojumu.
Gastons Salvatore – čīliešu rakstnieks un žurnālists, kurš emigrēja uz Rietumvāciju un kļuva par jauno kreiso kustības aktīvistu. Kopā ar Eiropas avangarda mūziķiem, māksliniekiem un režisoriem viņš veidoja eksperimentālus uzvedumus. 80. gadu sākumā žurnālā Stern viņš publicēja portretrakstus par vadošām VFR personībām.
Volfa Fostela hepenings 9-Nein-dé-coll/agen (1963) notika deviņās vietās Vupertālē. Tajā viņš autorizēto dekolāžas principu pirmo reizi pārcēla uz kustīgu attēlu, aizsākot videomākslu Vācijā.
Birmingemā, Alabamā, kādā baptistu baznīcā 1963. gada 15. septembrī kukluksklana pārstāvji sarīkoja vienu no nežēlīgākajiem rasistiskā terora aktiem.
Ho Ši Mins – Vjetnamas komunistu līderis, kustības pret Vjetnamas karu un jauno kreiso elks visā pasaulē.
SDS – vācu sociālistisko studentu apvienība, kas organizēja studentu protestu kustību Rietumvācijā.
Berlīnes komūnas I un II bija radikālu politisko aktīvistu, jauno kreiso un SDS pārstāvju komūnas, kas aizsāka komunālo projektu kustību Rietumvācijā. Tās pārstāvji rīkoja mākslinieciskas un politiskas provokācijas un okupēja tukšās ēkas un aicināja revolucionarizēt visus dzīves aspektus.
Austriešu radikālais marksistiskais psihoanalītiķis Vilhelms Raihs APO laikā kļuva par studentu kustības elku. Īpaši populāras kļuva viņa grāmatas Orgasma funkcija (1927) un Fašisma masu psiholoģija (1933).
Marķīza de Sada erotiskais un pornogrāfiskais romāns 120 Sodomas dienas jeb Libertīna skola (1785) 60. gados piedzīvoja jaunu popularitāti un izdevumus seksuālās revolūcijas kontekstā.
Spāņu vēstniecības sekretārs, V. Āboliņa draugs Hosē Luiss Kastillejo arī pats darbojās spāņu performanču grupā Zaj, kas uzstājās arī Āhenes Galerijā 1966. gadā.
Marsels Brothērss izstāžu ciklā Modernās mākslas muzejs. Ērgļu nodaļa (1968–72) pasludināja sevi pašu par “meta-institūciju”, aizsākot institucionālās kritikas mākslu Eiropā. Cikla pirmā izstāde – 19. gs. sekcija – notika viņa mājās Briselē vadošo mākslas pārstāvju klātbūtnē, un tai sekoja izstādes Antverpenē, Diseldorfā, Ķelnē un citur.
Zobārsts Hans Zoms bija viens no nozīmīgākajiem Fluxus mākslas kolekcionāriem Vācijā. Viņa arhīvs šobrīd atrodas Štutgartes valsts galerijā.
Rainera Vernera Fasbindera agrīnās un avangardiskās filmas Mīla saltāka par nāvi un Kacelmahers (abas 1969) iedvesmoja Godāra un Bertolta Brehta darbi.
Žana Marī Stroba un Danielas Uijē agrīnās filmas Mačorka-Mafs (1963) un Nesamierinātie (1964–1965), Heinriha Bella stāstu ekranizējumi, pievēršas nacisma pagātnei caur politisku un formas radikālismu, ar ko abi režisori kļuva starptautiski zināmi 60. gados. Viņu filma Otons (1969) bija Pjēra Korneija 17. gs. lugas par Romas imperatoru adaptācija laikmetīgās Romas atmosfērā.
Deivids Kūpers un Ronalds Deivids Leings bija jauno kreiso un antipsihiatrijas kustības teorētiķi.
Režisora Pītera Votkinsa Kara spēle (1965) ir dokumentālā stilā inscenēta BBC televīzijas drāma par atomkara situāciju Londonā. Filmu britu valdība Lielbritānijā aizliedza izrādīt, lai gan Votkinss par to saņēma Oskara balvu.
Andergounda režisora Roberta Krāmera trilleris Ice (1970) veltīts kreisā spārna radikālas rīcības skaidrojumam – to veido retoriskas epizodes ar distopiskas nākotnes inscenējumu, ASV karu ar Meksiku, despotisku fašistisku režīmu ASV un aktīvistu šūniņu, kas gatavojas bruņotai revolūcijai.
PSRS vēstnieks Austrumvācijā Pjotrs Abrasimovs pieprasīja kongresa aizliegšanu Rietumberlīnē, kam Rietumu sabiedrotie piekāpās dēļ nospriegotās politiskās situācijas Čehoslovākijā.
Aksels Špringers – lielākais mediju magnāts VFR bija pazīstams kā aktīvs antikomunists, Austrumvācijas un Austrumeiropas režīmu kritizētājs.
Mērss Kaningems un Kerolīna Brauna – amerikāņu horeogrāfi un dejotāji, laikmetīgās dejas spilgtākās personības
Aleksandrs fon Šlipenbahs – baltvācu izcelsmes džeza pianists.
Volfa Fostela hepenings Ulmā, ap Ulmu un visapkārt Ulmai (1964) bija līdz tam lielākais hepenings Vācijā. Retoriski atgādinot par neseno pagātni un manifestējot mākslas saplūšanu ar dzīvi, tas sākās militārā lidlaukā kā reaktīvo iznīcinātāju koncerts un turpinājās 24 dažādās vietās Ulmā un tās apkārtnē.
Inženieris Pēters Zāge palīdzēja veidot V. Fostela darbu tehnoloģiskos un interaktīvos risinājumus. Viņi kopā veidoja darbus Termoelektorniskās košļājamās gumijas (1970) un T.O.T. (Tehnoloģiskais ozols): 310 Vermontas dabas raisītas idejas Dikam Higinsam (1972).
Die Musik der Zeit – laikmetīgās mūzikas koncertu cikls, ko organizēja Rietumvācu radio Ķelnē un vēlāk arī citur. Populāri bija arī citi jaunās mūzikas festivāli – Musik unserer Zeit un Musik der Gegenwart Berlīnē, pro musica nova Brēmenē, Donavišeganas mūzikas dienas un citi.
KarlheincsŠtokhauzens, Johans Fričs, Bruno Maderna, Ģērģs Ligeti – laikmetīgās un avangarda mūzikas komponisti.
Mākslinieces Marijas Bauermeisteres ateljē Ķelnē 60. gadu sākumā bieži notika koncerti, lasījumi, izstādes un akcijas, kur piedalījās avangardiskākie un Fluxus loka dzejnieki, mūziķi un mākslinieki
Luidži Nono operas Intolleranza 1960 (1961) librets bija simboliska reportāža-fantāzija par aktuālo laiku, kas ilustrē dažādus neiecietības aspektus. Tajā bija izmantoti dokumentāli, filozofiski un politisko aktīvistu teksti un dzeja. Operas pirmizrādi Feničes teātrī Venēcijā pārtrauca neofašisti, padarot par starptautisku skandālu.
Volfa Fostela hepenings Miss Vjetnama (1967) bija veltījums Vjetnamas karam, kurā viņš pasludināja mākslu par totālu notikumu. Hepenings notika kādā Ķelnes šautuvē, kur apdullinošu skaņu pavadībā dalībnieki un skatītāji veica dažādas “mokošas” darbības ar manekeniem – kā simboliskas kara un patērētājkultūras norises.
Kādā citā viņa hepeningā Ķelnē 1967. gadā, kurā Fostels izrādīja savus videodarbus, Āhenes Galerijas komanda Valdis Āboliņš, Geds Forhofs un Henings Volters, imporvizēja darbības ar jēlām siļķēm mutē.
Henrija Millera romāni, Olympia Press izdevumi, žurnāls Die Perle un romāns Jozefīne Mucenbahere bija populāri erotiskās un pornogrāfiskās literatūras piemēri, kas iekļāvās seksuālās revolūcijas gaisotnē. Arī Arno Šmita grāmata Sitara un ceļš turp (1963), kurā viņš apcerēja vācu jaunatnes literatūras elka Karla Maija homoseksualitāti, iekļāvās pagātnes pārskatīšanā caur seksuālās atklātības prizmu.
Ferdinanda Kriveta konkrētās dzejas izdevums RoToR (1961) bija 98 eksperimentālu tekstu komplekts bez sākuma un beigām, tajā lasītājs pats varēja izvēlēties tekstu lasīšanas secību.
Vagelis Cakiridis (arī Caks) – grieķu rakstnieks un Fluxus loka mākslinieks kādu laiku studēja arhitektūru Āhenē. Viņa literāros darbus publicēja izdevniecība Luchterhand Minhenē.
Bacona Broka Pozīciju teātrī (1966) Frankfurtē tika apspēlētas 17 scēnas jeb mākslas un modernās patērētājkultūras struktūrprincipi – uz skatuves atradās patēriņa preces, kuras skatītāji tika aicināti ņemt, izrādes beigās skatuvei paliekot tukšai.
Galerija Tobiés & Silex Ķelnē regulāri izstādīja tālaika redzamāko jauno mākslinieku darbus, arī tā sauktos Berlīnes kritiskos reālistus, kas ietekmējās no dadaisma un reālisma tradīcijām un bija saistīti ar mākslinieku kooperatīva galeriju Großgörschen 35 Šēnebergā.
Arī Jērga Immendorfa akcija Āhenes Galerijā 1966. gada aprīlī bija veltīta Vjetnamas karam. Tērpies rozā peldbiksēs un mazuļa maskā ar puķu klēpi rokās viņš uzrāpās uz galerijas sijām un meta ziedus uz grīdas, kas bija noklāta ar burtiem V I E T N A M. Līdzīga akcija notika galerijas noslēdzošajā izstādē Vācu–dāņu dienas 1967. gada aprīlī, kur kopā ar viņu piedalījās dāņu mākslinieki Pjērs Kirkebijs un Bjorns Norgārds, un Immendorfa dzīvesbiedre Krisa Reineke. Arī Reineke bija saistīta ar Fluxus loku un savās akcijās bieži iesaistīja skatītājus, sapludinot mākslu un politiku un izvēršot alternatīvus mākslas konceptus.
Johannes Raus bija sociāldemokrātu politiķis, daudzus gadus Ziemeļreinas Vestfālenas zinātnes un kultūras ministrs, pēc tam ministru prezidents, vēlāk arī VFR prezidents. 1972. gadā, pēc Boisa paziņojuma, ka pie viņa var studēt ikviens, arī studijās neuzņemtie interesenti, un Diseldorfas Mākslas akadēmijas telpu okupēšanas, J. Raus viņu par “sabiedriskās kārtības traucēšanu” atbrīvoja no amata.